Latviski По русский

CIEMOS PIE VECVECMĀMIŅAS


 Pagājušajā nedēļā Rēzeknē, Pensionāru sociālo pakalpojumu centrā, atklāta interesanta izstāde “Ciemos pie vecvecmāmiņas”. Pulciņa “Savu roku māksla” dalībnieces vērušas vaļā savas pūralādes un cēlušas laukā rūpīgi glabātos un sargātos mammu un vecmammu darinātos rokdarbus.


Arī savus darbus. Katrs izšūtais dvielītis vai austais galdauts, vai blūzīte ir ne tikai skaists rokdarbs, tas ir arī kultūras mantojums, kas stāsta par pagājušajiem laikiem un tā laika modes tendencēm; par tolaik dzīvojošo rocību. Arī par cilvēku likteņiem. 
“Te, lūk, manas mātes Fomaīdas Bogrecas 1928. gadā izšūtās portjeras. Agrāk tādas uz durvīm kāra,” stāsta pulciņa vadītāja Svetlana Arefjeva (attēlā). Bet, lai taptu šīs portjeras, Fomaīdai vispirms nācās... izārdīt linu vai kokvilnas auduma maisus, tos izmazgāt. Diez vai šodien kāds ārdītu maisus, lai no tiem radītu rokdarbus.
Svetlana Arefjeva rāda arī skaistu galdautu. To 1935. gadā izšuva Svetlanas māte kopā ar tēvu Pjotru. Viņas tēvam, kurš bija inženieris, ļoti patika izšūt. Kara laikā, glābjot iedzīvi, rokdarbus, arī “Singer” šujmašīnu, ar ko Svetlana šobaltdien šuj, ģimene mantas noslēpa mucās un ieraka zemē. Nosargāja. 
Svetlanas vecāki, kur tas laiks, jau aizsaulē, taču par viņiem stāsta palikušie darbi. 
Vairāk par izstādes rokdarbiem (visvecākais tapis 1900. gadā), par pulciņa “Savu roku māksla” dalībniecēm lasiet “RV” ceturtdien.
Aija ZUJA
Eduarda UTĀNA foto                                                                                           "Rēzeknes Vēstis"
Komentāri (0)  |  2013-11-05 19:19  |  Skatīts: 8295x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ